Rita Žagata
(19.03.1954. - 15.09.2022.)
Ritas mūžs ir bijis ar čaklu ikdienas soli un stipriem darbadienu tiltiem, jo viņas strautos dziedāja daļa no jūras un plašajās pļavās ganījās viņas mīļās aitiņas. No Ritas mīlestības kļuva silti ne tikai bērniem un mazbērniem, tuviem un tāliem kaimiņiem, bet arī draugiem un paziņām, cilvēkiem visapkārt, kas kopā ar viņu veidoja interesantu un notikumiem bagātu dzīvi.
Ritas dzimtās mājas redzēja un dzirdēja viņas soļus, pavadot viņu uz Bebrenes vidusskolu sākumā mācoties tajā, vēlāk arī strādājot. Ritas soļi kļuva raitāki, kad piedzima trīs dēli un divas meitas. Un neskatoties uz smago darba soli pēc vīra pāragrās nāves, viņa metās zemniecībā, jo tikai šī joma varēja sakārtot dzimtās mājas un laukus, pabarot lielo ģimeni un virzīties uz priekšu bioloģiskās saimniecības pilnveidošanā. Un kad jau izaugušie bērni varēja paši organizēt saimniecības darbu, Rita atkal atgriezās darbā, šoreiz profesionālajā vidusskolā, lai turpinātu strādāt ar jaunatni kā ārpusstundu darba organizatore, teātra pulciņa vadītāja un dienesta viesnīcas audzinātāja.
Aizejot pensijā Ritas ikdiena nemainījās, jo viņa kļuva par aktīvu Bebrenes senioru kluba “Sidrabrasa” padomes locekli, iesaistījās Eiropas deju kopā “Rudzupuķes”, darbojās vizuālās mākslas kopā “Varavīksne” un pārņēma amatierteātra vadīšanu. Sešus gadus Rita darbojās Ilūkstes novada pensionāru biedrības valdē, bet pēdējos trīs gadus bija šīs biedrības valdes priekšsēdētāja. Nevar nepieminēt Ritas ceļotprieku: kalni, jūras, pilsētas un ciemi Latvijā, Marokā, Krievijā, Portugālē un citās Eiropas valstīs kļuva par iedvesmas skatāmiem objektiem.
No Ritas mēs smēlāmies idejas un aizrautību, precizitāti un korektumu, pienākuma apziņu un godīgumu, sirsnību un optimismu, nepārtrauktu virzību uz priekšu un ticību saviem spēkiem. Lai visas šīs īpašības atbalsojas viņas bērnos un mazbērnos un palīdz viņiem dzīvot tālāk.
“Ir rimis viss. Un tecēt stājis laiks.
Tu gana steidzies. Darbi nu ir galā.
Bet vai gan tāpēc dzīves straume stāsies? –
Tās strautugunis tavos mīļos degs.”
(K.Apškrūma)