Mail Space Facebook Instagram RSS

Bebrene (Bebrenes ciems) savu vārdu ieguvusi no Bebrupītes, kuras krastos tā atrodas. Gan senos laikos, gan vēl joprojām Bebrenes apkārtnē dzīvo daudz bebru. Pirmoreiz rakstos minēta 1562. gadā, bet ir liecības par to, ka Bebrenes apkārtne apdzīvota sākot ar akmens laikmetu.

Baznīca un garīgā dzīve Bebrenes novadā

watch Publicēšanas datums: piektdiena, 2015 gada 6. marts
watch Atslēgas vārdi: Baznīca

Kultūrvēsturiskā vide Bebrenes novadā izveidojās vairāku gadsimtu garumā. Viena no svarīgākajām ietekmēm kultūrā bija vācu muižnieku ietekme pret baznīcu un pret vietējiem iedzīvotājiem. Sava loma kultūrā bija arī laicīgajai varai.

Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers atbalstīja M. Lutera (1483.-1546.) sludinātās idejas. Vācu muižnieki arī labprāt pieņēma luterticību. Gothards Ketlers 1567.g. 28. februārī izdeva recesu, kas paredzēja uzcelt baznīcu Bebrenes muižā. Jauno evanģēliski-luterānisko baznīcu apkalpoja Subates mācītājs.

1596. gadā pie baznīcas atvēra svētdienas skolu, kurā zemnieku bērnus mācīja par maksu.

Poļu – zviedru kara laikā Bebrenes novads bija pilnīgi izpostīts, līdz ar to arī baznīca. Pēc kara Bebrenes novads ar laiku atjaunojās.

Pēc jezuītu izdzīšanas no Rīgas 1621.g. Ilūkstē ieradās katoļticīgais muižnieks Juris Lidinghauzens Volfs. Katoļticīgo muižnieku uzņēma Jurģa Zīberga fon Višlinga dēls Bartolds.

Bartolda Zīberga fon Višlinga mazdēls Jānis Juris ap 1630. gadu studēja Viļņas Akadēmijā un pārgāja katoļticībā. Atgriezies Ilūkstē, Jānis Juris apprecējās ar Jura Ludinghauzena Volfa pēcteci Sibillu. Uzreiz pēc laulībām Jānis Juris atņēma luterāņiem piederošās baznīcas un pārņēma tās savā īpašumā.

1636. gadā Bebrenes evanģēliski – luterāņu baznīcu un draudzes skolu pārņēma katoļi.
Luterāņi gribēja atgūt savus īpašumus un iesūdzēja grāfu Zībergu tiesā. Polijas karalis Vladislavs IV apstiprināja grāfa Zīberga tiesības uz bijušajām luterāņu baznīcām.

 

Šajā apvidū nebija neviena katoļu mācītāja un tāpēc grāfs lūdza jezuītu tēvus no Dinaburgas, lai tie pa laikam ierastos viņa īpašumos.

Grāfs 1652. g. sāka celt katoļu baznīcu  sv. Jāņa Kristītāja godam. Jaunā Romas – katoļu baznīca bija būvēta no koka.

 

Jāņa Jura Zīberga fon Vīšlinga dēli 1674.g.lūdza jezuītu ģenerālim atklāt jezuītu misijas punktus viņu īpašumos. Viena no šīm muižām bija Bebrene. 1679. g. jezuītu ģenerālis Jānis Pāvils Oliva deva savu piekrišanu.

No 1690. gada Bebrenes muiža bija Ilūkstes jezuītu misijas vieta. Viņi pārzināja baznīcu un draudzi līdz 1773. gadam, kad jezuītus draudzes darbā nomainīja mūki lazareti.

1703. gada rudenī Bebrenes baznīcu kanoniskā vizītē apmeklēja titulārais Tripoles bīskaps, Livonijas un Kurzemes koadjutors Teodors Volfs.

1783. gada 7. februārī Bebrenes katoļu baznīcā reģistrēja pastāvīgu draudzi.

1790. gadā Bebrenes koka baznīca nodega. 

1797. gadā uzcēla jaunu mūra baznīcu, kura ir saglabājusies līdz mūsdienām.

1798. gadā prāvests Matejs Juraho baznīcu iesvētīja sv. Jāņa Kristītāja godam.

Telšu bīskaps Mečislavs Pallulons 1887. gada. 25. maijā baznīcu konsekrēja sv.  Jāņa Kristītāja godam.

 

Baznīcas ārējais veidols ir ļoti vienkāršs. Baznīcas izmēri 25 x 15 x 8 m , tai klāt esošā presbiterija daļa 7 x 6 m. Presbiterija abās pusēs ir sakristejas , virs tām kora telpas un noliktavas. Baznīcu nevar pieskaitīt nevienam no mākslas stiliem. Vizuāli tajā var saskatīt klasicisma iezīmes, bet interjerā baroka stila pazīmes.

 

Baznīcai nav torņu, ir tikai divi krusti uz jumta – viens priekšpusē, otrs aizmugurē. Kā atsevišķa celtne baznīcai ir vieta, kur atrodas zvani – lielais un mazais. Šī celtne kalpo arī kā galvenie ieejas vārti baznīcas dārzā. Lielākais no zvaniem tika liets 1938. gadā, bet par mazāko ziņas nav saglabājušās.
Baznīcas dārzā apbedīti trīs prāvesti – Antons Sarko (1872. – 1920.), Sigismunds Pipinuss (1885. – 1930.) un Stanislavs Čužāns (1922. – 2010.). Savukārt baznīcas dārzu iežogo zems akmens mūra žogs.

 

Dievnama ārējā veidola interesantākā iezīme ir tā, ka tai ir sienas apgleznojumi, kuri Latvijā nav bieži sastopami. Uz sienām attēloti četri evanģēlisti.

     
Vēl uzmanību piesaista arī tā sauktie “aklie logi”. Tie it kā vizuāli pagarina stikloto logu. Lai padarītu baznīcu interesantāku un bagātāku, tā ir krāsota divos toņos – baltā un krēmkrāsā. Tādā veidā tiek panākts labāks vizuālais iespaids.

 

Arī baznīcas interjers ir vienkāršs un tajā pašā laikā interesants. Baznīca ir viena joma celtne ar flīžu grīdu un lēzeniem koka griestiem. Dievlūdzēju un grēksūdzes soli ir no koka. Baznīcā atrodas Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas gleznas reprodukcija (B. E. Muriljo kopija). Altāris veidots baroka stilā, virs pilāriem atrodas skulptūras, kurās atveidoti enģelīši, savukārt katram sānu altārim ir divi pilāri. Labajā pusē no lielā altāra atrodas Jāņa Kristītāja godam veltīts altāris un kreisajā pusē – Rožu kroņa altāris.

Kā jau katrā katoļu baznīcā, tā arī Bebrenes dievnamā ir 14 Krustaceļa svētbildes. Tajās saskaņā ar Evanģēlijā teikto, ir attēlotas sv. Kristus ciešanas sākot ar Pestītāja notiesāšanu līdz pat viņa nāvei krustā.

Bebrenes baznīcai ir savas ērģeles, kuras saglabājušās no 19.gs.un kalpo līdz mūsdienām. Ērģelēm ir 12 reģistri, apmēram 470 stabules – gan metāla, gan koka.
Ziņas par Bebrenes draudzē notiekošajiem pasākumiem – laulībām, bērēm, kristībām, saglabājušās no 17. gs. Piemēram: no 1747.g. līdz 1802.g. draudzē bija 3,5 tūkstoši locekļu, 1891.g. draudzē bija 4068 locekļi.

Līdz II Pasaules karam Bebrenes draudze bija viena no spēcīgākajām Augšzemē. Mācītāji organizēja korus. Ievērojamākais ērģelnieks bija A. Rupšenieks.
Dievnamam ir savas tradicionālās svētku dienas.

Atlaidu svētki ir Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas diena, Jaunais gads, Vissvētākā Sakramenta, Sv. Jāņa Kristītāja un Rožu kroņa diena.
40 stundu atlaidu svētki ir Vasaras svētkos. Šos atlaidu svētkus apstiprināja Kauņas bīskaps 1920. gadā īsi pirms Kurzemes un Zemgales pievienošanas Rīgas arhibīskapijai.

1917.g. baznīca atradās frontes līnijā un dievkalpojumi nenotika, jo vācieši baznīcā ierīkoja kara lazareti. Sakarā ar lazaretes ierīkošanu baznīcas logi tika saīsināti – aizmūrējot. I Pasaules kara laikā baznīcu izlaupīja, izdemolēja. Sv. Misi noturēja vecajos kapos – koka kapličā. Kapliča bija celta pēc šķūņa parauga; dēļu celtne koka stabos, lielums 6 x 5 m, skaidu jumts.

 

Vecajos kapos apglabāti daudzi vācu un krievu kareivji, kuri miruši vietējā lazaretē. Saglabājušās kapu plāksnītes ar uzvārdiem un dienesta pakāpēm. Šajos kapos uz daudzām kapu plāksnēm lasāmi uzraksti poļu valodā. Tas liecina, ka Bebrenē dzīvoja daudz poļu. Šeit apglabāti grāfu Plāteru ģimenes locekļi. 

1938. g. prāvests Matīss organizēja baznīcas atjaunošanu. Baznīcai uzlika skārda jumtu, izkrāsoja, salaboja akmens žogu. Šis remonts izmaksāja 1000 Ls. Prāvests A. Gabris baznīcu nobalsināja no ārpuses. Prāvests B. Mortuks baznīcas dārzā uzcēla nelielu plebaniju.

1938. g. Bebrenes Romas katoļu draudzē bija apmēram 2000 locekļu. Tie bija dažādu tautību – latvieši, poļi, lietuvieši. Dievkalpojumi notika latviešu valodā.
Tajā laikā bija noslēgtas 18 laulības, no tām 5 jauktās laulības. Ārpus katoļu baznīcas noslēgtas 3 laulības, bija 3 civillaulības.
1938. g. piedzima 38 bērni, no tiem ārlaulībā – 3. Nomira 27 draudzes locekļi. Divi cilvēki pieņēma katoļticību, stājoties laulībā. Atkritēji no katoļticības bija divi.
Baznīcai piederēja 21,55 ha zemes. No īrniekiem ienākumi bija apmēram 17 Ls mēnesī.

Jaunajos Bebrenes draudzes kapos ir grāfu Plāteru 1910.g.  celtā kapu kapela. Tā celta no sarkaniem ķieģeļiem, gotu stilā, lielums 10 x 7 m, presbiterija daļa 2,5 x 4 m, fasādes augstums apm. 15 m, grīda no flīzēm, griesti mūra velve, sānos 2 logi, viens mūra altāris, ieejas durvis vienas, pie tām akmens pakāpieni. Kapelas jumts ir no dakstiņiem,bet torņa jumts klāts ar kapara plāksnēm. Virsū augsts krusts. Ārpusē, kapelas sienā, 6 marmora plāksnes ar grāfu Plāteru uzvārdiem.
Kapos apbedīti prāvesti: Feliks Laizāns (1871.-1931.), Alberts Ancāns (1907.-1969.), B. Mortukāns (1921.-1969.).

 




 

 

 

 

No senākiem kapiem Bebrenes draudzē atrodas arī Čamanu kapi. Čamanu kapu mūra kapela celta 1824. gadā. Kapelas lielums 6x4 m, 1 durvis, 2 logi, koka grīda, lēzeni koka griesti, altāris no dēļiem. Kapela celta no akmeņiem. Jumts – skārda, virs tā neliels tornītis ar zvanu.

 


Brīvvalsts laikā Bebrenes pagastā bija ne tikai katoļi, bet arī citu ticību pārstāvji:

1925. gads ● Evanģelisti-luterāni -
● Romas katoļi -
● Pārējie protestanti -
● Grieķu katoļi -
● Vecticībnieki -
● Mozus ticīgie -
1107
2390
9
20
81
14
1935. gads ● Evanģelisti-luterāni -
● Romas katoļi -
● Pārējie protestanti -
● Grieķu katoļi -
● Vecticībnieki -
● Mozus ticīgie -
1265
2078
2
10
109
17

BERENES DRAUDZI VADĪJA PRĀVESTI:
 
● Matejs Juraho (1786. – 1807.),
● Tomass Kliebovskis (1809.),
    līdz 1827. g ziņu nav
● Adams Podreza (1827. – 1842.),
● Jāzeps Goscickis (1842. – 1846.),
● Vladislavs Zagorskis (1856.– 1861.),
● Jāzeps Griedmins (1861. – 1882.),
● Dominiks Tšeciaks (1882. – 1892.),
● J. Lepatskis (1899. – 1902.),
● Antons Šarko (1902. – 1920.),
● Jāzeps Indrulis (1920. – 1921.),
● Dekāns Vincents Strelevičs (1921. – 1924.),
● Dekāns Jāzeps Jasinskis (1925. – 1928.),
● Sigismunds Pipinuss (1928. – 1930.),
● Felikss Laizāns (1930. – 1931.),
● Staņislavs Matiss (1931. – 1937.),
● Aloizs Gabris (1937. – 1939.),
● Aleksandrs Vanags (1939. – 1944.),
● 1945. – 46.g. apkalpoja Jānis Silevičs no Subates un Aloizs Gabris no Dvietes,
● Jāzeps Gavračs (1947. – 1949.),
● Aloizs Gabris (1949. – 1951.),
● Dekāns Ludviks Birkovs (1951. – 1952.),
● Bernards Mortuks (1952. – 1956.),
● Alberts Ancāns (1956. – 1964.),
● Jāzeps Mičulis no Dvietes draudzes (1964. – 1965.),
● Bernards Mortuks (1965. – 1969.),
● Alberts Leitāns (1969. – 1971.),
● Alfons Misjuns (1971. – 1973.),
● Leonards Kozlovskis (1973. – 1980.),
● Jānis Zelčs (1980. – 1982.),
● Staņislavs Čužāns (1982. – 2010.)

img img img img
Novērtē ierakstu: