Bebrene (Bebrenes ciems) savu vārdu ieguvusi no Bebrupītes, kuras krastos tā atrodas. Gan senos laikos, gan vēl joprojām Bebrenes apkārtnē dzīvo daudz bebru. Pirmoreiz rakstos minēta 1562. gadā, bet ir liecības par to, ka Bebrenes apkārtne apdzīvota sākot ar akmens laikmetu.
Publicēšanas datums: otrdiena, 2020 gada 17. novembris „Tagad, kad atkal lauksaimniecība ir dominējošā nozare mūsu saimnieciskā laukā, ceru, ka lauku ļaudis pratīs pienācīgi novērtēt lauksaimniecības zināšanu nepieciešamību un skolu apmeklēs daudzi audzēkņi. Skolā var labi izvest arī praktiskās apmācības, jo pie skolas ir apmēram 60 ha lauksaimnieciski izmantojamās zemes,” – tā par skolas darbību izteicās direktors Kārlis Rudzītis laikraksta „Daugavpils Latviešu Avīze” 1941.g. 14.augusta numurā.
Bebrenes lauksaimniecības vidusskolā ar 5-gadīgu apmācības laiku 1940-to gadu pirmajā pusē mācījās apmēram 150 - 200 skolēni un strādāja 15 skolotāji. Saimniecības ēkām izmantoja bijušās linu fabrikas noliktavu un pašu fabrikas ēku, kurā izvietoja 16 – 18 slaucamas govis un 5 zirgus. Gandrīz visus darbus saimniecībā veica audzēkņi. Darbā tika pieņemti ne vairāk kā 7 strādnieki.
Otrā pasaules kara laikā mācības ilgstoši netika pārtrauktas. Daļa skolēnu pārnāca mācīties no Saukas, Višķu un Malnavas lauksaimniecības skolām. Mācības traucēja arī iesaukšana leģionā un tas, ka skolas telpās 1944.gadā izvietojās vācu karaspēka daļas un hospitālis. Šī paša gada 27.aprīlī – Bebrenes lauksaimniecības vidusskolas pirmais un pēdējais izlaidums, jo 1.oktobrī jau tika nodibināts Bebrenes lauksaimniecības tehnikums. Pirmie divi izlaidumi – 57 agronomi, bet no 1946.gada tehnikums jau darbojās pēc veterinārās apmācības programmas. 1949.gadā tehnikumu absolvēja pirmie 13 veterinārfeldšeri.
„Zēnu kopmītne bija izvietota blakus, korpusa otrajā stāvā, bet meitenēm – trešajā stāvā. Gultiņu vietā 1947.gadā bija koka nāras, uz kurām uzlikts salmu maiss. Pārējais gultas pārklājs tika vests no mājām. Pēc gada atveda pirmās dzelzs gultiņas. Mācībām uzskates līdzekļu gandrīz nebija nekādu. Pagaidu klīniku, kura līdz tam bija kā graudu noliktava, pārbūvējām paši tehnikuma audzēkņi, strādājot divas stundas pēc mācībām. Tehnikuma apkārtne bija kaila, bez apstādījumiem, bet kāpņu telpas logi bija aiznagloti ar dēļiem. Elektrības vakara mācībām nebija. Apgaismojumu līdz plkst. 23.00 deva dīzeļa darbināts elektromotors. 1947.gadā skolotāju kolektīvs nebija liels – 8 skolotāji un viens vetārsts. Uzsākot mācības 1948.gadā jau strādāja trīs vetārsti – Anna Ose, Voldemārs Celms un Džems Širaks.”(Bebrenes veterinārā tehnikuma 1.izlaiduma absolventa Artūra Mežaraupa atmiņas)
No fotoekspozīcijas „Profesionālā izglītība Bebrenē” arhīva materiāliem.
