Bebrene (Bebrenes ciems) savu vārdu ieguvusi no Bebrupītes, kuras krastos tā atrodas. Gan senos laikos, gan vēl joprojām Bebrenes apkārtnē dzīvo daudz bebru. Pirmoreiz rakstos minēta 1562. gadā, bet ir liecības par to, ka Bebrenes apkārtne apdzīvota sākot ar akmens laikmetu.
Publicēšanas datums: ceturtdiena, 2020 gada 2. jūlijs Ar ko Tev saistās Bebrene?
Bērnības un skolas laiki man vienmēr saistīsies ar dzimto vietu, kurā pavadīts jauks un neaizmirstams mūža periods. Spilgtākās atmiņas ir ar draugiem pavadītais laiks makšķerējot, vēžojot un vārot ziepes, par kurām retumis satiekoties pasmejamies. Sevišķi spilgti atmiņā ir saglabājusies gadalaiku maiņa un ar tiem saistītās aktivitātes. Pavasaris man vienmēr asociējas ar bērza sulām, vizbulītēm pilno mežu, kuģošanu palos ar paštaisītiem plostiem un nakts vēdzeļošanu. Vasara - ar makšķerēšanu un nakšņošanu pie Daugavas vai kāda ezera, nebeidzamajām peldēm un ogām pilnajiem dārza krūmiem. Neatņemama sastāvdaļa bija siena vākšana, sevišķi, ja varēja vēl lieku latu nopelnīt. Vasaras beigas un rudens sākums mani vienmēr ir pavadījis ar divējādām sajūtām, tas ir periods, kad vasaras dauzonībai pienāk beigas un jāatgriežas skolas solā. Šī nostalģiskā septembra smarža ar dzestro gaisu mani joprojām pavada, sākoties jaunajam mācību gadam. Rudens man īsti nekad nav paticis. Var jautāt - rudens depresija? Vēl trakāk. Tā ir kartupeļu un lopbarības biešu novākšana, vēlāk lapu grābšana un visā ciemā nebeidzami kūpošie lapu ugunskuri. Pozitīvi, ka sākas skolas, tehnikuma un kultūras nama diskotēkas, kā arī dzinēju medības. Bebrenes ziema man sevišķi patika, it īpaši slēpjkamanu taisīšana un zemledus makšķerēšana. Visas šīs atmiņas sevišķi spilgtina draugu kompānija un vecāku dusmošanās par skolas un mājas darbu “aizmiršanu”, bet nekas jau netika aizmirsts… Tika sakārtotas prioritātes, jo, vai viegli būt jaunam?
Kur Tu šobrīd dzīvo?
Kopš studiju uzsākšanas jau 16 gadus dzīvoju Rīgā, kuru vismaz līdz studijām maģistratūrā par mājām neuzskatīju. Tomēr laikam ritot, izvērtējot visas priekšrocības un trūkumus, protams, arī specifisko darbu, vismaz nākamos gadus manas īstās mājas būs mūsu galvaspilsēta. Lai arī dzīves ritms ir ļoti straujš, lielākā priekšrocība ir ģeogrāfiskais novietojums, kas kā ģeologam ir ļoti svarīgs, jo līdz jebkuram Latvijas attālākajam punktam ir iespējams nokļūt mazāk nekā trijās stundās.
Ar ko Tu nodarbojies?
Atbildot ļoti īsi – ģeologs. Trešajā bakalauru studiju gadā sāku strādāt Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē ģeoloģijas nodaļā. Kopš tā laika darba vieta nav mainījusies un pašlaik mani sastapt var Dabaszinātņu akadēmiskajā centrā. Ieņemamie amati ir vairāki, bet nozīmīgākie ir asociētais profesors lietišķajā ģeoloģijā, vadošais pētnieks, hidroģeoloģijas un inženierģeoloģijas laboratorijas vadītājs. Šogad esmu ievēlēts par ģeoloģijas bakalaura studiju programmas direktoru. Nedrīkst aizmirst arī darbu RTU būvniecības inženierzinātņu fakultātes civilo ēku būvniecības katedrā. Protams, ir arī citi pienākumu dažādās komisijās, komitejās, kā arī projektos. Studentiem es mācu par grunts izpēti pirms būvniecības, lauka un laboratorijas izpētes metodiku un grunšu parametru aprēķinus. Atsevišķā kursā stāstu par Latvijā noritošajiem ģeoloģiskajiem procesiem, piemēra, upju darbību un krastu noskalošanu. Maija beigas un lielu daļu jūnija pavadu lauka kursos. Tajos studenti apgūst dažādus nogulumu tipus, reljefa izpēti un ģeoloģisko karšu sastādīšanas pamatprincipus. Atsevišķs piedzīvojums pirmajam kursam ir Igaunijas lauka kurss, kurā aplūkojam ģeoloģiskos objektus Ziemeļigaunijā un Sāmsalā. Pēdējos gados kopā ar kolēģiem attīstām ledāju pētījumus, kuru ietvaros dodamies uz polārajiem reģioniem un izzinām ledāja iekšējās uzbūves īpatnības un zemledāja reljefu, izmantojot ģeofizikālās metodes.
Nereti man jautā, vai to visu ir iespējams apvienot un vai eksistē jēdziens “brīvais laiks”? Ja darbs ir interesants, dinamisks un redzi tam jēgu ne tikai raugoties no finansiālā, bet arī morālā un estētiskā aspekta, kā arī iegūsti emocionālu gandarījumu, tad viss ir apvienojums. Periodā, kurā izstrādāju doktora disertāciju un sagatavoju pirmos studiju kursus, lai arī brīvā laika praktiski nebija, tomēr atradās laika logi, kuros atvaļinājumu varēja dažas nedēļas gadā pavadīt tālākās un ļoti attālās valstīs. Tikai pēdējos gados esmu iemācījies rast atpūtas brīžus nedēļas nogalēs un pēc darba dienas beigām par darba jautājumiem ar mani labāk nerunāt.
Kas ir interesantākais Tavā darbā?
Ir ļoti daudz dažādi aspekti, kurus visus visticamāk arī nespēšu uzskaitīt. Pirmkārt, tā ir darba dinamika. Lasot daudzos lekciju kursus, jaunas zināšanas iegūst ne tikai studenti, bet arī pats pasniedzējs, jo, ja pašam ir interesanti un ir vēlme apgūt padziļināti profesijas nianses, tad tas vienmēr pozitīvi atspoguļosies arī darba kvalitātē. Nereti izaicinošākais ir izklāstīt ļoti sarežģītu tēmu uztveramā un viegli saprotamā formātā, kā arī diskusijas gaitā nonākt pie pareizā risinājuma. Tas rezultējās ne tikai ar auditorijas iedrošināšanu un intereses pieaugumu, bet arī ļauj sekot jauniešu domāšanas veida un pasaules uztveres izmaiņām. Lai arī ģeoloģija ir fundamentāla zinātnes un praktiskās jomas nozare, neviena ilggadīgā lekcija pasniegšanas stilā nav bijusi identiska. Interese nerodas ne no kā, ir svarīgi izzināt ne tikai teorētiskos, bet arī praktiskos aspektus. Te tieši darbojas mana zinātniskā puse, kura tiek piepildīta ar atrašanos dabā. Lai izskaidrotu reljefa un nogulumu veidošanās apstākļus vai klimata izmaiņas, ir jādodas lauka izbraukumos un ekspedīcijās. Tas, kas ir lasīts grāmatās un zinātniskos rakstos ir viens, bet pašam atrasties ekstremālos apstākļos Islandē, Grenlandē vai Antarktikā ir pavisam cits! Tā ir neaprakstāma sajūta, kad atrodies reģionos, kuros cilvēks ir ciemiņš, nevis dabas pārveidotājs. Ekspedīcijās nereti prātā nāk ainas no bērnībā lasītajām grāmatām par ziemeļu un dienvidu reģionu atklāšanu. Vai piepildīt neaizsniedzamu sapni vai fantāziju nav kaut kas tāds kas cilvēku patiesi dzīvu dara? Noslēdzošais aspekts, kas neļauj ieslīgt rutīnā, ir saistīt akadēmisko un zinātnisko darbību ar lietišķo jeb praktisko pusi. Tādējādi tā ir ne tikai komunikācija ar dažādiem cilvēkiem un jaunu ideju ģenerēšana, bet arī jaunu paziņu iegūšana. Skolas laikos man interesēja ne tikai dabā notiekošie procesi, bet arī vēsture, un pats savdabīgākais ir tas, ka pēc daudziem gadiem, man izveidojās ļoti laba sadarbība ar vēsturniekiem, kuriem interesēja Latvijas ģeoloģiskā attīstība un tās saikne ar seno cilvēku dzīvesvietām.
Ko Tu novēlētu Bebrenei un bebreniešiem?
Sabiedrībā redzamā aisberga daļa ir personības sasniegumi, bet jebkuri panākumi 90% balstās uz smaga, neatlaidīga darba, 5% no līdzcilvēku atbalsta un 5% no apstākļu sakritības. Sakopta vide nerodas pati no sevis, to pakāpeniski veido un uztur sabiedrība. Bebrene un bebrenieši ir labs piemērs, kā nedzīvot iedomātā utopijā vai zākāt citus savā neizdarībā, un negaidīt “veiksmes stāstu” jeb kā man labpatīk to saukt par “laimes lāci”. Aiz katras izravētas puķu domes, nopļauta lauka vai uzstādīta objekta, pie kura garāmbraucošam tūristam ir neapzināta vēlme nofotografēties, stāv cilvēks, kurš ir centies un darījis, nevis vērojis un kritizējis. Novēlu bebreniešiem arī turpmāk nezaudēt uzņēmību, novērtēt un priecāties par paveikto! Ir jārod mirklis, lai izbaudītu darba augļus, jo kāda tad jēga strādāt muguru neatliekdams, ja pašam nerodas pat īss mirklis gandarījumam par izdarīto?
